Rīts. Vēl viena iespēja sākt dzīvot citādāk. Tāda iespēja ir katram ik reizi, kad atveram acis, bet cik no mums šo iespēju izmanto… Kaut kas neaptverams mūs tur aiz rokas un neļauj iet pa jaunu ceļu, neļauj pārkāpt pāri slieksnim, kas ir kā šķērslis. Varbūt tās ir bailes, bailes no pārmaiņām. Lielākā daļa cilvēku dienu iesāk vienādi. Atver acis, paveras pa loga rūti ar cerību ieraudzīt blāvos saules starus, kas tik pat ļoti vēlas sākt savu dienu. Kāds mostās ar cigareti, kāds ar kafiju un tad turpina vakardienas iesākto, jo, lai ko mainītu, vajadzīgs spēks, spēks, lai pārvarētu bailes.
Mēs katrs baidāmies, pat ja esam pārliecinājuši visus apkārtējos par pretējo, mēs tik un tā baidāmies, sevi ir grūti apmānīt. Cilvēki baidās pārāk ātri iejusties, pārāk stipri pieķerties. Iejusties vietā un tad no tās aiziet, pieķerties cilvēkiem un tad tos pazaudēt. Palikt te, uz vietas un neko nemainīt tikai tāpēc, ka tā ir drošāk? Bet arī diena nav paliekoša, tā aiziet līdzi minūtēm un pulksteņa rādītājiem, līdzi mākoņiem un saules strariem pretī saulrietam.
Un te nu mēs stāvam, starp dienu un vakaru, acīs nožēla un cerība, bet plaukstas pilnas baiļu. Nožēla, jo neko īsti nemainījām, bet kā tad mainīt? Ir taču jāiet pretī, nevis jāgaida, kad viss pats nāks un kļūs citādāks. Cerība, jo rīt diena nāks ar jaunām iespējām, bet bailes - tās tur aiz rokas un velk atpakaļ. Ja vien cilvēki zinātu, ka vienmēr būs, kur atgriezties, ka būs kāds, uz ko paļauties, varbūt tad beidzot bailes mūs palaistu un ļautu iet.
Jo tā vieglāk…
NIGHTNIGHT by DEDDY
